Kad sapnis par mājas būvniecību pārtop murgā

Šis ir mūsu ģimenes pieredzes stāsts par koka karkasa mājas būvniecību, kura bija neveiksmīga, jo projektu uzticējām nepareizajiem cilvēkiem. Pazaudējām daudz laika, naudu un dažreiz liekas arī veselo saprātu, cenšoties situāciju atrisināt. Bijām nolēmuši šo visu aizmirst un dzīvot tālāk, audzinot savus divus bērnus, bet, stāstot par notikušo, draugiem un paziņām, izdzirdējām vēl vairākus stāstus, kuros iesaistīti tie paši cilvēki, kuri tā arī neuzbūvēja mūsu māju. Tāpēc nolēmām, ka tomēr neklusēsim un padalīsimies ar mūsu pieredzi, lai, iespējams, kāds neiekļūtu līdzīgā situācijā.

Šādi izskatās mūsu sapnis par savu ģimenes māju

 

Pirms laika iesāku ar nelielu, emocionālu ievadu par notikušo, bet nu pastāstīšu visu stāstu kopumā. Nelielai atkāpei vēlos piebilst, ka, protams, mums dzīvē ir daudz skaistu lietu par ko priecāties un būt pateicīgiem un ērtāk ir nepatīkamās tēmas no dzīves vienkārši izslēgt, taču liels tuvāko draugu iedrošinājums un arī fakts, ka par stāstā iesaistītajām personām publiskā vidē nav pieejama informācija, lika man tomēr uzdrošināties. Kas zina, varbūt, izlasot šo, kāds cits nepiedzīvos tik lielu neveiksmi kā tas notika ar mums.

Notikumi atspoguļoti no mūsu skatu punkta.

Viss sākās pagājušā gada pavasarī, kad iegādājāmies zemes gabalu un nolēmām pārcelties uz dzīvi ārpus Rīgas. Izplānojām būvēt pavisam nelielu koka karkasa māju. Mans vīrs pētīja dažādus piedāvājumus un, protams, meklēja visizdevīgāko, lai šo mūsu ģimenes ideju vispār varētu realizēt. Internetā dažādos forumos viņš atrada labas atsauksmes par uzņēmumu FUGO, kurā darbojās Gundars Fleiss.

Vairākas reizes tiekoties ar Gundaru, radās uzticība viņam un tam, ka tieši viņš spēs šo mūsu ideju realizēt.  Toreiz angārs, kurā darbojas uzņēmums un notika māju būvniecība atradās netālu no t/c Domina. Kad tur tikāmies, varējām klātienē redzēt citu māju, kura tur tika būvēta un Gundars informēja mūs par mājas būvniecības procesiem un izmaksām, stāstīja, ka vadīs šo projektu un jau vasarā mēs varēsim dzīvot savā mājā. Protams, tas viss izklausījās lieliski un mēs nespējām vien sagaidīt, kad parakstīsim līgumu un sāksies darbi. Bijām tādā laimīgi eiforiskā stadijā un sapņaini plānojām mūsu jauno ikdienas dzīvi SAVĀ MĀJĀ.

Kad notika līguma parakstīšana, mans vīrs tikās ar Gundaru Fleisu un Janu Cīruli, kuru toreiz satika pirmo reizi. Jana viņam tika prezentēta kā uzņēmuma valdes locekle, līdz ar to līgums bija jāparaksta tieši ar viņu. Tika parakstīts līgums ar SIA ,,Green Module” Janas Cīrules personā par 20’000 EUR.

Janas Cīrules uzņēmums SIA “Green Module”

 

Pēc līguma parakstīšanas, tika samaksāts 6000 EUR avanss un uzreiz vajadzēja sākties mājas būvniecībai angārā, kurā jau iepriekš tikāmies ar Gundaru. Bija plānots, ka māja tur tiks būvēta kā moduļu māja, kura objektā uz vietas tiek tikai salikta kopā.

Bet tad sākās pirmās aizķeršanās, visu laiku kaut kas neplānots notika, lai māju nebūvētu un tika solīts, ka viss atrisinās un darbu tūlīt sāks. Līdz beidzot tika paziņots, ka uzņēmumam piespiedu kārtā jāmaina telpas, kas atrodas pie Dominas uz Maskavas ielu 430. Protams, kamēr pārvācās neko nevarēja taisīt un atkal darbi tika atlikti.

Bijām saprotoši un gaidījām, lai gan pacietība jau sāka zust, tomēr pavadījām vasaras brīvdienas savā zemes gabalā dauzoties ar bērniem un cerot, ka visas aizķeršanās drīz beigsies un māju sāks būvēt. Augustā kaut kas beidzot sāka notikt, jaunajā angārā tika metināts metāla rāmis mūsu mājai, tobrīd mans vīrs vēl komunicēja ar Gundaru par visiem jautājumiem, kas saistīti ar mājas būvniecību.

Līdz vienā dienā Gundars paziņoja, ka brauks pastrādāt uz Norvēģiju un viņa vietā paliek Jana Cīrule, visi ar māju saistītie jautājumi tagad esot jārisina ar viņu. Līdz ko Gundars ir aizbraucis, atkal kavējas mājas būvniecības procesi un Jana sāk attaisnoties, ka par iemeslu tam esot tas, ka Gundars ir viņu apkrāpis, paņēmis naudu un aizlaidies uz ārzemēm. Vienā no tikšanās reizēm viņa man emocionāli stāsta, ka nezinot ko darīt, iespējams, viņai jāgriežas policijā, žēlojas, ka zaudētā nauda radot problēmas biznesā, bet tomēr viņa esot godprātīga un visus iesāktos darbus pabeigšot par spīti visam. Es toreiz Janai noticēju, tomēr vīrs nolēma sazināties arī ar Gundaru un pajautāt viņa viedokli šajā situācijā, tā kā tieši Gundars bija tas cilvēks, kuram iesākumā uzticējām savas mājas būvēšanu.

Prasot Gundaram par notiekošo, viņa viedoklis bija pilnīgi atšķirīgs, viņš savukārt apgalvoja mums, ka Jana viņam ir parādā neizmaksātu naudu un negodīgi izmetusi no viņa paša uzņēmuma. Šis bija pirmais brīdis, kad rodas sajūta, ka esam iekļuvuši pavisam neveiksmīgā situācijā, jo nezinām kam ticēt, līgums ir parakstīts un nauda iemaksāta, tādēļ nākas tomēr noticēt Janai, jo mūs saista līgums ar viņas uzņēmuma SIA ,,Green Module”. Gundars tikmēr, kā pats pastāsta manam vīram, turpinot savu uzņēmējdarbību jau ar citu SIA ,,XL Moduls”.

Tomēr mājas būvniecība kavējas, vienīgais, ko aizbraucot satikties, var parādīt Jana Cīrule ir tas pats metāla rāmis, ko bijām redzējuši jau pirms laika. Pamanām arī to, ka angāra durvis ir pārāk mazas, lai pa tām vēlāk varētu izvest jau uzbūvēto māju, tomēr Jana apgalvo, ka tikšot būvēti platāki vārti un telpas tikšot pielāgotas, tas esot tikai laika jautājums. Uz vietas nav darbinieku, Jana stāsta, ka viņi it kā esot Jēkabpilī, kur pabeidzot citu objektu. Sākas solījumi, ka viss būs, šī ir tikai pavisam neliela, pati pēdējā aizkavēšanās. Izskatoties, ka nekas nenotiek, tomēr logi esot pasūtīti un arī visi kokmateriāli, viss drīz tiks piegādāts un viņai esot jauna komanda, kura tūlīt uzsāks darbu pie mūsu projekta.

Septembra beigās tiešām, kaut kas notiek un ir sanaglotas sienas. Tad pirmo reizi iepazīstamies ar Ivaru Požarnovu, kuram, kā mums pastāsta, piederot arī uzņēmums SIA Scandic Homes, kurš gan mājas lapā, gan Facebook lapā prezentē glītas mājas. Ivars mums tiek stādīts priekšā kā jaunais darbu vadītājs, kuram esot liela pieredze arī Skandināvijas valstīs un kurš ar manu vīru visu turpmāko laiku sazinās izmantojot SIA Scandic Homes e-pastu (info@scandichomes.lv).

Tomēr īsti pēc plāna viss nenotiek un sanaglotās sienas atrodas kaudzē viena virs otras, nevis tiek liktas kopā kā modulis. Pēc Janas un Ivara apgalvojumiem, lai viss notiktu kā vajag un nebūtu aizkavēšanās turpmākā darbā, nepieciešams ieskaitīt vēl naudu, tā kā vēlamies lai projekts kustētos tad negribot, bet tomēr man vīrs ieskaita 03.10.2017 vēl avansu 3630,00 EUR apmērā, bet sāk palikt aizdomīgs, jo sazvanīt Janu ir grūti un padarītais galīgi neizskatās iemaksātās naudas vērts.

Tālāk lietas joprojām notiek ļoti gausi un īsti nekas uz priekšu nekustās arī tad, kad nauda ir iemaksāta, visu laiku tiek prasīts vēl avanss. Kad kļūstam aizdomīgi, Ivars Požarnovs apgalvo, ka viss notiekošais esot normāls būvniecības process, samaksātā nauda esot ieguldīta pasūtot logus, kuri jau tiek ražoti, kā arī citus būvniecības materiālus, kurus iegādāties devušies viņa darbinieki. Ivars izstāsta arī par izmaiņām un paziņo, ka mājas būvniecību turpinās pie mums objektā. Ļoti gribam, lai beidzot darbi sāk ritēt raitāk un piekrītam arī tam, norunājam, ka māju atvedīs, uz vietas saliks un pirms nākamā maksājuma mēs pasauksim savu būvuzraugu, lai pārliecinātos par kvalitāti.

Beigu beigās ,,māju” atved līdz mūsu zemes gabalam, bet tā netiek likta kopā, stāv tikai kaudze ar sanaglotām sienām (vienkāršiem dēļiem), metāla rāmis un uztaisīti stabiņveida pamati 16 gab. Tālāk netiek pildīts solītais, nespējam pārliecināties par kvalitāti, jo māja netiek būvēta tālāk. Šo brīdi atceros īpaši spilgti. Mans vīrs bija paņēmis brīvdienas darbā, lai sarunātajā dienā, kad māju vedīs un liks kopā, būtu uz vietas, ir pat sarunāts precīzs laiks cikos viss notiks, bet mēs ierodamies un neviena nav. Nespēju noticēt, ka kaut kas tāds var būt bez brīdinājuma, nerēķinoties ar mūsu laiku un nepildot solījumus.

Mans vīrs zvana Janai Cīrulei jau ļoti dusmīgs, jautā kādēļ nekas nenotiek un kur ir darbinieki. Toreiz Jana sāk raudāt, stāsta, ka viņai notikusi briesmīga, sirdi plosoša ģimenes traģēdija, nespējot tikt ar visu galā, lūdzas, lai esam saprotoši, jo vēlas pabeigt mūsu māju, negrib, lai domājam, ka viņa esot negodprātīga, jo tā tas neesot. Skaidro, ka samaksātā nauda ir ieguldīta materiālos un pasūtītajos logos, arī jumts jāpasūta, visur esot jāiemaksā nauda un visa mūsu iemaksātā nauda tiekot tērēta tikai mūsu mājas būvniecībai. To pašu apgalvo arī Ivars Požarnovs, kurš vada projektu. Viņš stāsta atkal jau, ka viņa darbinieki pērkot materiālus un viss patiešām notiek, tomēr esot nepieciešams ieskaitīt naudu, lai viņi var braukt un strādāt uz vietas, jo visa iepriekšējā nauda jau esot ieguldīta materiālu iegādē.

Tā kā esam izmisuši un kaut kā naivi ticam Ivaram, kurš šķiet, ka nemelotu, jo arī ir ģimenes cilvēks, un vēlamies, lai kustās viss uz priekšu, ieskaitam vēl naudu 18.10.2017 – 6050,00 EUR.

Darbi sāk notikt uzreiz, mūsu zemes gabalā rosās Ivars un strādnieki, kuri māju uzslien augšā, jumtu apvelk ar jumta plēvi, sienas apsit ar Isoplat. Rodas reāla ticamības sajūta tam, ka kaut kas beidzot risinās un, ka ir bijis tā vērts naudu ieskaitīt. Sākam domāt, ka, iespējams, viss notikušais pirms tam ir bijis kāds drausmīgs pārpratums, jo esam labticīgi un ceram uz to, ka māja jau drīz būs gatava un visas tās nepatīkamās situācijas ātri vien aizmirsīsies tad, kad dzīvosim savā mājā. Šo sajūtu pastiprina arī fakts, ka vīram zvana Jana un paziņo, ka drīz jau būs finišs un tūlīt darbiniekiem jābrauc iegādāties krāsas, tāpēc lūdz steidzami paziņot par galējo mājas krāsas izvēli un saskaņot arī jumta krāsu. Šajā mirklī burtiski uzburas aina par to kā izskatīsies mūsu mājā. Paķeru bērnus un skrienu uz veikalu apskatīt krāsu paraugus, izvēlamies īsto un ceram, ka jau drīz, drīz viss būs gatavs.

Tomēr, kad pieaicinām būvniecības ekspertu, lai novērtē kvalitāti padarītajiem darbiem, kvalitāte tiek novērtēta, kā ļoti zema un saraksts ar labojamām lietām ir milzīgs (te nu bija skandināvu kvalitāte!) Paliekam ļoti uzmanīgi, bet sarunājam, kas ir jāmaina, balstoties uz mūsu pieaicinātā eksperta viedokli un it kā darbi turpinās.

Vienā no dienām, kad jānotiek darbiem, tomēr strādnieki aizbrauc, nepabeidzot darbus. Kad jautājam Ivaram Požarnovam kāpēc nekas nenotiek, viņš sola, ka viss būs, bet vajag vēl naudu, jo Janai neesot ko samaksāt darbiniekiem. ( šis ir 23.10.2017.)

Tas ir mirklis, kad mums ir pilnībā skaidrs, ka viss ir slikti. Runājam ar ekspertu un ieguldītie līdzekļi tiek novērtēti ap 7000 tūkst. EUR. (15730 EUR vietā) 😵

Norunājam tikšanos ar Janu Cīruli (tas nav vienkārši, jo viņas nelaimju sērija, ar kuru attaisnojas, lai nevarētu normāli sazināties, ir sākot no jau iepriekš pieminētās ģimenes traģēdijas, līdz pat dažādām veselības problēmām un citām nedienām) un izrunājam, ka darbi turpinās bez papildus avansa, jo neredzam kur ir tikusi iztērēta mūsu nauda. Janai lūdzam parakstīt arī vienošanos, ko turpat uz vietas uzrakstam ar roku, lai varētu uz kaut ko atsaukties, šajā dokumentā tiek norunāti termiņi un veicamie darbi.

Šajā tikšanās reizē klāt ir arī Ivars Požarnovs, kurš cenšas kopā ar Janu mums iegalvot, ka mēs neizprotam būvniecības procesus, ka nauda  ir ieguldīta pasūtītajos materiālos, ka tieši šobrīd viņa darbinieki veikalā pērkot materiālus. Uz jautājumu kāpēc jāpērk vēl materiāli tā vietā, lai to naudu maksātu darbiniekiem par to, lai izdarītu esošos darbus, kuriem jau ir vajadzīgie materiāli, tiek stāstīti jau dažādi nesakarīgi murgi, kurus, manuprāt, nav vērts pat atstāstīt.

Dažbrīd Ivara un Janas stāstītais nesakrīt, bet abi apgalvo, ka mēs bez iemesla stresojam. Dažos mirkļos jau sāku apšaubīt savu veselo saprātu redzot cik pārliecinoši Ivars un Jana mums stāsta lietas. Tikšanās beigās Jana Cīrule atkal kļūst emocionāla un dalās pārdzīvojumos par savām privātajām ģimenes traģēdijām un nedienām, kas toreiz vairs neaizskar manu sirdi, jo es viņai vairs neticu. Slikti gan tā teikt, bet pēc tik daudz dažādiem stāstiem, es saprotu, ka emocijām šeit nav vietas un jāatzīst, ka, pat, ja tā visa ir taisnība, bizness ar privāto dzīvi nebūtu jājauc.

Vairs nav nekāds pārsteigums, ka darbi vispār neturpinās, lai gan tikšanās laikā Jana un Ivars solīja, ka darbus turpinās, bet tā vietā Jana jau nākamajā dienā saka, ka tomēr būs vajadzīga vēl nauda. Kad jautājam par ko vajadzīga vēl nauda, jo ieguldītie līdzekļi vēl nav izlietoti. Jana apgalvo, ka viss līdz pēdējam centam ir izmantots materiālos un darbā. Sakām, ka gribam redzēt tāmi, lai redzētu kādi materiāli ir nopirkti. Jana atsūta Ivara Požarnova sastādīto tāmi, tomēr uzstājam, ka mums jāsatiekas un tāme jāizrunā mutiski.  Šajā tikšanās reizē Ivars nepiedalās. Satiekamies un Jana saka ka viss norādītais tāmē ir nopirkts un ir gatava parakstīties par to, tādēļ mēs parakstam tāmi, kur tiek uzskaitīti iepirktie materiāli. Šo visu viņa ir gatava darīt, jo mans vīrs saka, ka pēc tāmes parakstīšanas, kad zinās, kas ir iegādāts, varēs ieskaitīt nākamo maksājumu, ko, protams, darīt netaisījāmies, jo mums jau bija skaidrs, ka notiekošais nebūt nav normāls būvniecības process.

Tā kā tiek apgalvots, ka ir iegādāti dažādi materiāli, kurus neesam redzējuši, vēlamies tos apskatīt. Jana skatās mums acīs un apgalvo, ka tie visi esot angārā un varam iet skatīties. Viņa ir pārliecinoša, bet mēs vairs neticam, tādēļ, protams, vēlamies doties apskatīt. Kad uz angāru aizejam, noliktava ir pilnīgi tukša un tajā ir tikai pāris vates ruļļi un dažas reģipša plāksnes, bet Jana, acīmredzami, cerot, ka mēs esam pavisam muļķīgi, lepni rāda uz to skumjo ruļļu kaudzi un reģipšiem un paziņo, ka, lūk, esot! Mans vīrs uz to atbild, ka, pirmām kārtām, tā nemaz nav tā vate, kas norādīta tāmē, tātad nav mūsu, un otrām kārtām ar tik smieklīgu daudzumu nevar nosiltināt māju, tāpat kā ar tām reģipša plāksnēm nevar uztaisīt visas sienas un ir stulbi censties iegalvot ko citu. Nemaz nerunājot par to, ka trūkst visi pārējie materiāli.

Tajā mirklī Jana paziņo, ka ir šokā par šo visu situāciju, jo Ivars ar darbiniekiem esot visu nopircis, to viņa zinot droši, jo esot par to samaksājusi, materiāliem te bija jābūt un jau atkal cenšas izspēlēt cietējas lomu, sakot, ka Ivars Požarnovs būs tos materiālus savācis, jo viņa par visu esot samaksājusi, jāsāk esot domāt par Ivara godprātību un to kas notiek viņas uzņēmumā. Mēs jau, protams, šim visam vairs neticam. Visu laiku ir nesakritības tajā, ko saka Jana un ko apgalvo darbu vadītājs Ivars Požarnovs. Dažkārt viņi kopā cenšas mūs pārliecināt, ka materiāli par mūsu naudu tiek pirkti, tikai atrodas ne uz vietas un tos dažādu iemeslu dēļ nav iespējams apskatīt.  Sarunas ir absurdas un mums ir sajūta, ka mums visu laiku tiek melots, jo, kad piezvanām uz uzņēmumu, kurā esot pasūtīts un apmaksāts jumts, man paziņo, ka tas, protams, nav apmaksāts. Tāds pats stāsts arī par logiem, tikai tur Jana Cīrule izceļas ar īpaši labu attaisnojumu – logu firmai no Lietuvas, kurā mūsu logi itkā ir pasūtīti, ir beigušies stikli (!!! man vienīgajai izklausās smieklīga logu firma, kurā pirms mēneša pasūta logus un kurai izbeidzas stikli, lai tos izgatavotu?!) un citi neloģiski attaisnojumi. Tādu attaisnojumu un stāstu ir simtiem un viens par otru labāki, dažbrīd nespējam noticēt, ka pieaudzis cilvēks ar milzu pārliecību sejā nekaunas stāstīt to visu.

Sarunas ar Janu Cīruli ir bezjēdzīgas,  jo bez nereāliem attaisnojumiem visam pa vidu vienmēr ir viņas privātās problēmas, itkā remontā esošs telefons uz vairākām dienām utt. Sazvanīt viņu ir praktiski nereāli, telefonu viņa neceļ un vēlāk apgalvo, ka zvanus nav saņēmusi, slinki komunicē e-pastos,  vislabprātāk atbild dažkārt īsziņās un visbiežāk whats up ir vienīgā vieta, kur ar viņu var sazināties (laba uzņēmējdarbības prakse, ne?). Mūsu saruna beidzas ar to, ka jālauž līgums un jāatgriež materiāli, par kuriem esam samaksājuši un par kuriem viņa ir parakstījusies kā par iegādātiem. Jana mutiski un vēlāk arī īsziņās apsola nogādāt uz objektu pilnīgi visu, kas norādīts viņas parakstītajā tāmē, taču vienošanos uzreiz neparaksta.

Protams, rodas sajūta, ka tiek vilkts laiks un esam ieslēgti bezcerīgā situācijā, jo tā vietā, lai parakstītu mūsu jurista sastādītu vienošanos, ko nosūtam viņai e-pastā, pretī saņemam ar kavēšanos itkā Janas jurista sastādītu vienošanos, kurā tiek rakstīts, ka viņa mums neko nav parādā un mums pretenziju nav. Apskatot šo vienošanos, mūsu jurists jau iesmej, ka Wordā parādās, ka dokumenta sagatavotājs ir pati Jana Cīrule un rodas šaubas vai tiešām vairākas dienas profesionāls jurists varētu gatavot ko tādu, bet, protams, tas jau nemaina lietas būtību, tas viss pat piestāv šai absurdajai situācijai. Tāpat  Jana mums atsūta jau citu tāmi, kura, viņasprāt, esot korekta un tomēr tā parakstītā vispār neskaitoties.

Jaunajā tāmē ir iekļauts tikai tas, kas ir uz vietas objektā + vēl viņas peļņa. Tikai apskatot tāmi uzmanīgāk, secinām vēl arī to, ka pozīcija ,,pamati ” par 3500 EUR ir ieskaitīta divreiz kopsummā, tāpat tur vairs nav redzami jau itkā pasūtītie un pa pusei apmaksātie logi un citas lietas, ko iepriekš solīja nogādāt mums, jo tās itkā nopirktas par mūsu naudu. Tas, protams, bija kārtējais mirklis, kad pacietības mērs ir pilns. Kārtējā drausmīgā komunikācijā caur īsziņām un WhatsApp paziņoju, ka šo stāstu publiskošu, jo ir apnicis viss notiekošais un tas, ka viņa tik ilgi velk laiku un neparaksta vienošanos, sūta bezjēdzīgus e-pastus. Izskatās, ka tas Janai ne pārāk iepatikās un jau nākamajā dienā viņa ierodas satikties ar parakstītu vienošanos par līguma laušanu, kuras beigās pieraksta, ka viņas uzņēmums SIA ,,Green Module” ir mums parādā naudu un tā tiks ieskaitīta mana vīra kontā nedēļas laikā.

Šī bija laimīgā diena, kad vismaz oficiāli mūsu līgumsaistības ar šo sievieti tika izbeigtas. Tomēr vēl jau palika naudas saistības….un tās Jana Cīrule nav atrisinājusi vēl līdz šim. Atkal jau telefona necelšana, saziņa tikai whats up, kur stāsta, ka telefons bijis remontā vai, ka īstenībā nemaz manus zvanus nav saņēmusi un tamlīdzīgus brīnumus. Dažādi attaisnojumi, solījumi un viss tik absurds, jo nesakrīt ar darbībām. Godīgi sakot, man liekas ar šo visu viņa vēlējās panākt mūsu pacietības beigas, jo, ticiet man, ilgtermiņā šāda komunikācija padara nervozu. Protams, ka arī vienā dienā mēs pieņēmām lēmumu, ka tas viss ir bezjēdzīgi un nodevām šo naudas lietu parādu piedzinējiem, kuriem arī ar Janu Cīruli neiet viss viegli un naudu maksāt, šķiet, ka viņa netaisās. Tomēr sākumā izmantoja katru iespēju pateikt, ka gribot samaksāt un nauda tūlīt būs, bet nu man kā loģiski domājošam cilvēkam ir jādomā, ka, ja gribētu atdot, tad sen to būtu izdarījusi uzreiz vai pa daļām, sastādot maksājumu grafiku. Nekas tāds nav noticis jau vairākus mēnešus un vēl tikko parādu piedzinēji mums zvanīja un teica, ka no viņas ir pilnīgs klusums.

Kopējie veiktie maksājumi SIA “Green Module’‘ ir 15730,00 EUR (zemāk bildēs redzams, ko par šo naudu mums uzbūvēja), no kuriem parādā viņa mums ir 5 tūkstošus, tomēr realitāte ir daudz skarbāka, jo Ivara Požarnova vadībā strādnieku veiktais darbs ir tik vāja izpildījuma, ka esošās konstrukcijas ir jājauc nost 😱, jo nav pareizi izbūvēta jumta daļa, kā arī izlaisti nozīmīgi posmi grīdas būvēšanā un uztaisītie pamati ir pārāk zemi šādai mājai, tā būtu jāceļ augstāk. Tā nu kopējie zaudējumi ir daudz lielāki un tam visam klāt jau ir laikaposms no mūsu dzīves, kurš pagājis kā drausmīgs murgs. Man šķiet to tā īsti pat nevar izstāstīt – visas tās absurdās situācijas, nepiepildītie solījumi, uzticēšanās un vilšanās. Tas viss ir prasījis daudz nervus un emociju gamma ir bijusi plaša, sākot no dusmām līdz raudāšanai. Nekas jau nav beidzies un mēs vēl aizvien esam tikai ceļā uz to, lai pieņemtu šo situāciju.

Nevienam nenovēlam nonākt tādā vai līdzīgā situācijā, jo to pazaudēto laiku atgūt nav iespējams un naudu visdrīzāk arī.

Tā šobrīd izskatās mūsu ,,māja” 15730,00 EUR vērtībā

grīda mājai 15730,00 EUR vērtībā

jumts mājai 15730,00 EUR vērtībā

jumts mājai 15730,00 EUR vērtībā

pamati mājai 15730,00 EUR vērtībā

skats no iekšpuses mājai 15730,00 EUR vērtībā

Pēc līguma laušanas ar manu vīru sazinājās gan Gundars Fleiss, ar kuru šis stāsts iesākās, piedāvājot pabeigt māju. To pašu piedāvāja arī Ivars Požarnovs, ka varētu projektu pabeigt bez Janas. Man nevienam no viņiem nav uzticības, īpaši pēc tam, kad Ivars apgalvoja, ka ar Janu Cīruli vairs nesadarbojas, tomēr,  kā pastāstīja mana draudzene -kad viņa pie Janas interesējās par pagraba būvniecību (jā, Jana turpināja darboties un piedāvāt savus pakalpojumus arī citos būvniecības projektos, piemēram, ,,Betona pagrabi”  , draudzene atrada caur Facebook un sakontaktējās, Jana piedāvāja satikties un pārrunāt projektu), tad Jana izstāstījusi viņai, ka viņi esot trīs profesionāli uzņēmēji, kuri darbojas kopā – viņa, Ivars un vēl kāds, kuru nenosauca un, ka visus viņas projektus ir gatavs veikt Ivars. 😲 Arī tad, kad mana draudzene piezvanījusi Ivaram, jautājot par pagraba projekta realizāciju, viņš uz jautājumu vai sadarbojas ar Janu atbildējis apstiprinoši. Vēl tikai pāris dienas iepriekš manam vīram viņš stāstījis ko citu.

Protams, izlasot šo stāstu, var pamanīt, ka esam bijuši pat pārāk labticīgi un naivi, tomēr sapnis par māju šķita tik reāls un iesaistītie cilvēki darbojās ļoti pārliecinoši. Jana Cīrule stāstīja, ka esot arī koka karkasa māju klasterī, kas man likās uzticama organizācija. Vēlāk, iesākoties konfliktam, sazinājāmies ar koka karkasa māju klastera vadītāju Gati Zamuru, kurš to īsti ne noliedza, ne apstiprināja, bet situāciju solīja izrunāt asociācijas sēdē. Varbūt arī viņam šobrīd ir kādi komentāri par to kā cilvēkiem izvēlēties uzticamu, godprātīgu uzņēmumu, kuram uzticēt savas mājas būvniecību, lai neiekļūtu šādā situācijā? Katrā ziņā šī situācija, manuprāt, norāda uz to, ka nozarē vēl ir problēmas, kuras noteikti būtu vērts risināt un ņemt vērā.

Tā kā šobrīd VID mājas lapā Janas Cīrules uzņēmumam SIA ,,Green Module” ir uzrādīts nodokļu parāds, tad tā vien izskatās, ka no šī uzņēmuma visdrīzāk atgūt parādu nebūs iespējams. 😟

Bet kas notiks ar mūsu sapni par māju?
Situācija ir tāda, ka naudas mums nepietiek, lai pabeigtu to kā iecerēts, tāpēc centīsimies domāt radoši un meklēt praktiskus risinājumus, lai tomēr šim projektam neatmestu ar roku. Pirmais plānotais pasākums pavasarī ir talka, uz kuru uzaicināsim draugus un paziņas, lai kopīgi nojauktu esošo nekvalitatīvo konstrukciju, pārtaisītu to un nepareizi izbūvētos pamatus. Protams, ir skumji apzināties, ka tā vietā, lai jau dzīvotu savā mājā kopš pagājušās vasaras, kā tas bija iecerēts, mums jāmēģina soli pa solītim pabeigt šo projektu daudz, daudz ilgākā laikaposmā, tomēr mēs esam stipra ģimene, mums ir lieliski, sirsnīgi līdzcilvēki, par ko es esmu ļoti pateicīga un tas mums arī dod spēku nepadoties šajā situācijā.